Jaunumi

Vai brūvēšanas māka pie viņiem nonākusi no Tuvajiem Austrumiem ar Vidusjūras tirgotāju tautu (grieķu un feniķiešu) starpniecību, vai izkopta pašu spēkiem, par to nav vienota viedokļa. Par to, ka alus darīšana Centrāleiropā un Ziemeļeiropā izplatījusies no ģermāņu zemēm, liek domāt arī alus vārda līdzība daudzās valodās, kurās atpazīstama senā protoģermāņu valodas sakne aluth: angļu ale, skandināvu øl / öl, somu olut, igauņu õlu, slovāku ol, latviešu un lietuviešu alus.

Alus ziedu laiki Eiropā iestājās ap mūsu ēras 5. gadsimtu, kad tie paši ģermāņu barbari, uz kuriem romieši gadsimtiem bija skatījušies no augšas, sagrāva vareno lielvalsti un paši kļuva par valdniekiem tās robežās.

Viduslaiku eiropietim alus bija svarīgs ne tikai kā apreibinšānās līdzeklis - tas bija salīdzinoši droši dzerams, jo darīšanas procesā tika vārīts, tātad bija mazākas iespējas, ka tas varētu būt inficēts.

Viduslaiku mediķu acīs alus gan neizpelnījās īpašu piekrišanu, jo par to nebija augstās domās, vai vispār neko nerakstīja grieķu un arābu ārsti - nozīmīgākās autoritātes tālaika medicīnā. 13. gadsimta medicīnas traktāta autors Aldobrandino no Sjenas rakstīja, ka alus nāk par sliktu kā galvai, tā vēderam, tas izraisot sliktu elpu, bojājot zobus un, protams, reibinot. Tiesa, alus palīdzot tikt pie baltas un gludas ādas, kā arī esot labs urīndzenošs līdzeklis.

Alus ir arī uzturvielām bagāts. Sevišķi to novērtēja mūki, kuriem gavēņa laikā bija krietni jāierobežo savs uzturs, bet alus dzeršanas ziņā ierobežojumu nebija. Tieši mūki bija pirmie, kas izkopa alus brūvēšanas māku, darot alu gan pašu vajadzībām, gan klosteros pastāvīgi apmetušos svētceļnieku uzcienāšanai. Kā rezultātā bīskapi un abati nolēma šādā veidā papildināt savu budžetu, un pie klosteriem parādījās arī krogi. Klosteru brūžu alus bija salīdzinoši lēts, jo to priekšrocība bija lēts darbaspēks, lētas izejvielas (graudā maksāta desmitā tiesa) un atbrīvojums no jebkādiem nodokļiem. Vairāki klosteru brūži 10.-11. gadsimtā sasniedza visai ievērojamus ražošanas apjomus. Klosteru aldariem bija vēl viena priekšrocība - labākas iespējas tehnoloģijas attīstīšanai. Klosteri bija tālaika zinātnes un izglītības centri, kuros pastāvēja izpētes un zināšanu saglabāšanas tradīcijas. Bija tikai dabiski, ka mūki savus atklājumus alus darīšanas jomā fiksēja, un atstāja nākamajām paaudzēm.

Ap šo pašu laiku alu kā peļņas avotu sāka novērtēt arī laicīgie zemes kungi, un Dienvidvācijā līdzās klosteru brūžiem parādījās arī muižnieku uzturētas alus darītavas, kuras gan tikai ilgā laikā, pamazām spēja pietuvoties izkoptajai mūku alus darīšanas prasmei. 

Savukārt Ziemeļvācijā, par galvenajiem klosteru konkurentiem alus darīšanā kļuva pilsētu namnieki.

Starp šiem viduslaiku alus ražošanas tehnoloģijas celmlaužiem minama arī izcilā 12.gs. domātāja, rakstniece un komponiste, benediktiešu abate Hildegarde no Bingenas, kura atstājusi pirmo rakstīto liecību par apiņu izmantošanu alus ražošanā.  Lai gan ir vēsturiskas ziņas, ka apiņi klosteru tuvumā, jādomā, tieši alus darīšanas vajadzībām, ir audzēti jau 8. gadsimtā. Tomēr līdz apiņa triumfam alus darīšanā bija jāgaida vēl vairāki gadsimti.

Viduslaiku Eiropā lietoto alus piedevu klāsts bija aizraujošs savā daudzveidībā. Der piebilst, ka arī iesalam šī laika alū lietoja ne tikai miežus, bet arī citas labības un pat pākšaugu šķirnes. Visai izplatīts bija medalus, kurā medus kalpoja ne vien kā alkoholiskās rūgšanas materiāls, bet arī kā saldinātājs. Vēl garšas uzlabošanai lietoja visdažādākos augus. Vēstures liecībās tiek minēti gan garšaugi - kadiķogas, muskatrieksts, ingvers, ķimenes; gan augi, kurus mūsdienās mēdzam lietot zāļu tējām - pelašķi, dažādas mētras, gan tādas salīdzinoši retākas piedevas kā ozola miza, priežu skujas, egļu pumpuri, vira žults. Jāpiemin ka, viduslaiku eiropietim nebija sveši arī alus ingredienti, kuri pastiprināja tā reibinošo spēku, proti - augi ar narkotisku iedarbību. Ir arī zināms, ka alum pievienotas klāt arī driģenes, purvmirte un vaivariņi. 

Latgales pusē vēl mūsdienās šur tur vismaz nostāstu līmenī sastopamais motīvs „smaržai vaivariņi" ir atskaņas no tiem tālajiem laikiem.

Visa informācija no publiski pieejamiem faktiem par alus vēsturi.